Mani neņēma uz olimpiādēm, bet tad es izcīnīju IOI zeltu

Programmēt es sāku 5. klasē un aizrāvos. Mēs mēdzām lielīties cits citam, cik programmu esam uzrakstījuši, pat vienkāršas, piemēram, vienādojuma atrisināšanu, un skaits gāja simtos.

Problēma bija tikt pie datora. Mājās tāda nebija; skolā pēc stundām varēja palikt dažas stundas. Vissliktāk bija vasarā. Reiz brīvlaikā es ielavījos datorklasē, un mani ātri izmeta ārā. Tas taču ir tik interesanti — uzdot sev uzdevumu un to atrisināt, un pēc tam vēl sacensties ar citiem.

Līdz 11. klasei mani ne reizi neaizveda uz informātikas olimpiādi. Sāpēja, ka neviens manī nesaskatīja programmētāju: visa uzmanība un lauri tika trim vecāko klašu skolēniem.

10. klasē es sāku mācīties Progmeistars kursos, bet 11. klasē iekļuvu to elites olimpiāžu grupā. Pēc dažiem mēnešiem es ieguvu pirmo vietu rajona olimpiādē. Biju tik laimīgs, ka visu ceļu līdz mājām lēkāju.

11. klasē es gatavojos vēl cītīgāk. Olimpiādes dēļ mani atbrīvoja no skolas noslēguma eksāmeniem, tāpēc skolas vietā es sēdēju mājās un risināju iepriekšējo gadu olimpiādes. Tieši tad es sapratu, ka starptautiskās olimpiādes patiesībā ir vieglākas par mūsu Latvijas olimpiādēm: Latvijas uzdevumi bija grūti, bet vecos starptautiskos es risināju kā riekstus.

Tajā gadā es ieguvu 2. vietu Latvijā, bronzu Baltijas olimpiādē un zeltu Starptautiskajā informātikas olimpiādē Korejā: 18. vieta kopvērtējumā, rezultātos — kā Andrejs Ivanovs.

Latvijas olimpiādē 2002. gada 25. martā es biju vienīgais Latvijā, kurš uzdevumā „Operācija @” ieguva 100 punktus. Uz cipariem no 0 līdz n ar tabulu ir dota operācija @, un tā nav ne komutatīva, ne asociatīva, tāpēc iekavu izvietojums maina rezultātu. Dota virkne ar līdz 250 cipariem, x1@x2@…@xk, un katram ciparam t jāpasaka, vai iekavas var izvietot tā, lai izteiksme būtu vienāda ar t. Divas sekundes uz testu. Ideja ir dinamiskā programmēšana pa nogriežņiem: katram virknes nogrieznim glabā vērtību kopu, ko tas var dot, un garāka nogriežņa kopu veido no visiem veidiem, kā to sadalīt divos īsākos.

IOI 2002 izrādījās neparasta: uzdevumi bija grūti. Cik atceros, vismaz pusi punktu savāca tikai kādi divdesmit vai trīsdesmit cilvēki.

IOI 2002 sacensību zāle: mans komandas biedrs Alexander Belov pie sava datora. Lūk, kā toreiz izskatījās olimpiādes datori.

Olimpiādē man blakus sēdēja kāds francūzis. Viņš sūdzējās, ka viņi veselu nedēļu pavadījuši, gatavojoties, nevis peldoties un braucot uz pludmali. Es biju gatavojies visu pavasari, un tas bija viens no laimīgākajiem laikiem manā dzīvē.

Mans treneris Sergey Ilyich Melnik (pa kreisi) un es, izejot no valdības ēkas, kur mūs apbalvoja par IOI zeltu. 2002. gads.

Par IOI man pasniedza balvu: HP Tablet PC transformeri — planšeti, kuras ekrānu varēja pagriezt, pārvēršot to klēpjdatorā. Tobrīd es jau biju pirmā kursa students, un tas bija pirmais klēpjdators, kāds vispār bija kādam no mums. Tas nokalpoja kādus trīs gadus.

Ko es no tā iemācījos: rezultātu dod īstas prakses apjoms — un prieks par to.