Vispirms problēma, tad rīks: kā es mācīju programmēšanu

Uzreiz pēc skolas beigšanas mans treneris Sergey Ilyich Melnik uzaicināja mani pasniegt Progmeistars. Pirms katras nodarbības mums ar viņu bija seminārs divatā. Savā pirmajā nodarbībā es izstāstīju 60 minūšu materiālu 40 minūtēs, kamēr klase vēl bija aizņemta ar uzdevumu. Pāris nodarbību laikā es atradu savu ritmu: pauzes, stāsti no dzīves, prasme pamanīt, kad auditorija nogurst.

Laika gaitā es nonācu pie metodes: vispirms problēma, tad rīks. „Mums vajag izvadīt ziņojumu simt reizes. Rakstīsim simt rindiņas? Lūk, cikls.” „Tas pats kods ar dažādiem variantiem? Funkcija ar parametru.” Tad rīks atbild uz jautājumu, kas skolēnam jau ir.

Izpratni es nepārbaudīju ar „Vai visiem ir skaidrs?”. Es jautāju: „Paceliet roku, kas saprata pilnībā.” Ja kaut viens nesaprata, pārējie, visticamāk, vienkārši klusē.

Es bieži aizvietoju citu pasniedzēju un novadīju vairāk nekā pusi viņa grupas nodarbību, un beigās viņa grupas skolēni lūdza, lai viņu nodarbības vadu es.

Es biju arī skolas tīkla administrators. Naktīs es rīkoju LAN ballītes un saliku kopā cilvēkus no ļoti dažādām aprindām: olimpiāžu skolēnus, universitāšu grupas, pasniedzējus, mūziķus.

Ko es no tā paņēmu: kā fractional CTO es daru to pašu: skaidroju no problēmas, nevis no tehnoloģijas, un savedu kopā dažādus cilvēkus.